Veiksmes stāsti

Ko VIŅI saka par basketbolu?

Basketbolam ne vienmēr ir jāved uz NBA. Bet viens gan ir zināms – lai kādi būtu Tavi sapņi un mērķi, basketbols palīdzēs pie tiem nokļūt. Te ir tikai daži stāsti par VIŅIEM, kas sasnieguši tik daudz un sākuši ar basketbolu.

Prieks, ja uzvari kaimiņu

Jānis Jubalts, Prāta vētras mūziķis

„Jelgavas sporta skolas komandā mēs ar Renāru (Kauperu) nebijām pirmā piecinieka spēki, tomēr pie spēlēšanas tikām daudz. No pirmajām spēlēm nekas daudz atmiņā nav aizķēries, taču vienu epizodi atceros spilgti. Sēdēju uz rezervistu soliņa, pienāca treneris un teica, ka jāiet uz maiņu. Gari nedomādams un tiesneša svilpi negaidīdams, tūlīt izskrēju laukumā, sameklēju puisi, kuru vajadzēja nomainīt un teicu: „Ej malā, treneris man lika spēlēt!”

Tagad mazajiem spēļu ir vairāk, nekā bija manā bērnībā. Tomēr arī mēs dabūjām izbraukāties pa Latviju. Atceros, ka autobusā katram bija sava vieta – vecākie puiši, arī Edgars Šneps, sēdēja aizmugurē, mēs, jaunākie, priekšā. Iznāca braukt arī vienā busā ar Kasparu Kambalu – viņš gan bija dažus gadus jaunāks, taču augumā ne mazāks par mums. Bet vislielākais prieks bija, kad basketbolā pieveicām tuvākos kaimiņus – Jelgavas 4.vidusskolas komandu. Forši bija.”

Basketbols un aizraujoši ceļojumi

Ieva Tāre, sieviešu valstsvienības rekordiste (148 spēles)

“Mani un partneres Jūrmalas komandā treneris Ainars Zvirgzdiņš drīz vien uztrenēja tā, ka bijām labākās visā Latvijā. Par to saņēmām ļoti vilinošu balvu – iespēju braukt uz sacensībām ārpus Latvijas. Tagad to grūti saprast, bet manā bērnībā tālāki izbraukumi bija liels retums. Trenerim pietika pateikt, ka treniņu kavētājas netiks ņemtas līdzi – tas lieliski disciplinēja. Bija jau arī citas balvas, ko tagad grūti saprast – piemēram, par 100 pēc kārtas apmeklētiem treniņiem varēja tikt pie lepnām igauņu kedām...

Man sākumā basketbols nebija pats galvenais vilinājums. Patika kustēties, skriet stafetes, treniņos nodarbojāmies ar dažādām rotaļām. Bija ļoti interesanti. Atceros, ka pirmais tālais ceļojums bija uz Rostovu – ar lidmašīnu, kas sagādāja ļoti lielas emocijas. Pēc tam bijām Maskavā, Kalugā, citās Krievijas pilsētās. Klases biedrenes mūs, basketbolistes, par to apskauda. Turklāt uz lielajiem festivāliem vai turnīriem sabrauca komandas no visām Padomju Savienības malām – iznāca gluži vai olimpiskās spēles.”

Valdis Valters, pasaules čempions

„Neatceros, ka būtu spēlējis uz mazajiem groziem – minibasketbolu ieviesa, kad es jau biju izaudzis no tā vecuma. Spēļu bijis tik daudz, ka nav viegli atcerēties, kas kurā grupā notika un ko toreiz domāju. Viena epizode gan atmiņā iespiedusies spilgti. Bija treniņš 45.vidusskolas zālē, skrējām ātrajā uzbrukumā, biju labā pozīcijā, tomēr piespēlēju partnerim, kurš bija vēl mazliet labākā. Treneris Maigonis Valdmanis uzreiz nosvilpās un apturēja treniņu. Tā nedroši skatījos, kas nu būs – ko esmu izdarījis nepareizi, bet treneris man uzsita uz pleca un pateica: „Redzējāt? Tā jāspēlē basketbols!” Tikai pēc daudziem gadiem novērtēju, cik svarīgi trenerim pamanīt sīkas detaļas, kas raksturo talantu.”

Atbalsta: